savārīt
savārīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Vārot pagatavot (ko), vārot panākt, ka (tas) iegūst vēlamo gatavības pakāpi. Izvārīt (1).
PiemēriSavārīt kartupeļus.
1.1.Vārot (ko), panākt, arī pieļaut, ka (tam) rodas kādas īpašības.
PiemēriSavārīt putru biezu.
2.Vārot pagatavot (ko) lielākā daudzumā. Vārot pagatavot (kā lielāku daudzumu).
PiemēriSavārīt buljonu vairākām dienām.
3.vienk. Parasti savienojumā ar «ziepes», «putra»: nepareizi rīkojoties, sagādāt nepatikšanas. Pieļaut kļūdas, aplamības.
PiemēriAprunājos ar Sidorovu, tas bija piedzīvojis mehāniķis, tikai tāpēc skaitījās par trešo, ka mala bija ziepes savārījis.
Avoti: 7-1. sējums