sašķobīt
sašķobīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Šķobot izkustināt (no kāda stāvokļa); šķobot padarīt (ko), parasti pilnīgi, šķību, greizu.
PiemēriSašķobīt sētas mietu.
- Sašķobīt sētas mietu.
- Mēs gājām no gleznas pie gleznas. Tās visas manās acīs it kā kustējās, šķita sašķobītas un deformētas.
- Kazaks sašķobīja plecus, paskatījās uz mucām, kas nekārtīgā jūklī kūlās pa klāju..
- pārn. Kaut arī tā [revolūcija] cieta neveiksmi, tā sašķobīja patvaldnieciski muižnieciskās iekārtas pamatus..
1.1.Savilkt šķībi, greizi (seju, tās daļu).
PiemēriJa vajadzēja.., viņa varēja būt arī stūraina, ar sašķobītu seju un nepatīkamu balsi.
- Ja vajadzēja.., viņa varēja būt arī stūraina, ar sašķobītu seju un nepatīkamu balsi.
- ..melnīgsnējs jauns puisis, izskatā drusku pēc čigāna, šķelmīgi sašķobīja lūpas..
- Viņš nobāla, vienīgi lūpas vēl vairāk sašķobīja ironisks smīns.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, doma, uzskats, attiecības) zaudē savu stabilitāti, noturību.
PiemēriSašķobīt kāda pārliecību.
- Sašķobīt kāda pārliecību.
- ..Litkes kunga māja ar savu grezno iekārtojumu jau krietni sašķobījusi Ilgas priekšstatu par mantīgumu..
Avoti: 7-1. sējums