smērēt
smērēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; sar.
1.Ziest.
Piemēri..[Tenim] kājās allaž ar atlocītiem stilbiem zābaki, kurus smērēja gandrīz ik pārdienas ar degutu..
Stabili vārdu savienojumiIet kā smērēts. Smērēt medu uz lūpām.
1.1.intrans.; pārn. Dot dzeramnaudu, kukuli.
PiemēriBet meistars kaut ko gaida vēl... Ā! Zinu - smērēt vajagot, Bet kā un cik var viņam dot?
2.Panākt, būt par cēloni, arī pieļaut, ka (kas) kļūst netīrs. Traipīt.
PiemēriAigars pieiet pie suņa, pagrūž to nost, jo Džeks cenšas laizīt Aigaram seju un ar priekšķepām smērā drēbes.
Stabili vārdu savienojumiRokas (arī nagus vienk.) smērēt. Smērēt papīrus.
3.Dot, pārdot, parasti ar viltu (ko mazvērtīgu, nederīgu).
Piemēri«..arī tautietis nedrīkst sliktu preci smērēt. Man vienalga, vai siļķe ir tautiska, ja tikai tā laba.»
Avoti: 7-2. sējums