smērēt
smērēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; sar.
1.Ziest.
Piemēri..[Tenim] kājās allaž ar atlocītiem stilbiem zābaki, kurus smērēja gandrīz ik pārdienas ar degutu..
- ..[Tenim] kājās allaž ar atlocītiem stilbiem zābaki, kurus smērēja gandrīz ik pārdienas ar degutu..
- ..mūsu orīte ripo viegli, ne čīkst, ne grab. Kā nu šī neripos aizvien tik brangi smērētām asīm!
- «Vai tavs tēvs man ir medu uz maizes smērējis?» Frīdis atjautāja.
Stabili vārdu savienojumiIet kā smērēts. Smērēt medu uz lūpām.
- Iet kā smērēts idioma — Saka, ja (parasti mehānisms) darbojas precīzi, nevainojami. Saka, ja tos labi veicas, noris bez sarežģījumiem.
- Smērēt medu uz lūpām idioma — Glaimot.
1.1.intrans.; pārn. Dot dzeramnaudu, kukuli.
PiemēriBet meistars kaut ko gaida vēl... Ā! Zinu - smērēt vajagot, Bet kā un cik var viņam dot?
- Bet meistars kaut ko gaida vēl... Ā! Zinu - smērēt vajagot, Bet kā un cik var viņam dot?
2.Panākt, būt par cēloni, arī pieļaut, ka (kas) kļūst netīrs. Traipīt.
PiemēriAigars pieiet pie suņa, pagrūž to nost, jo Džeks cenšas laizīt Aigaram seju un ar priekšķepām smērā drēbes.
- Aigars pieiet pie suņa, pagrūž to nost, jo Džeks cenšas laizīt Aigaram seju un ar priekšķepām smērā drēbes.
- «Biedrene Larisa Putniņa, vai jūs šodien skolā smērējāt klases skapja durvis?» Maigonis oficiāli noprasīja.
Stabili vārdu savienojumiRokas (arī nagus vienk.) smērēt. Smērēt papīrus.
- Rokas (arī nagus vienk.) smērēt idioma — Izdarīt zādzību, piedalīties zādzībā. Piekaut (kādu), sist (kādam).
- Smērēt papīrus niev. — Daudz rakstīt, būt saistītam ar nodarbošanos, profesiju, kurā ir daudz jāraksta (parasti lietišķie raksti).
- Smērēt pirkstus idioma — Nonākt negodā, darot ko neatļautu.
3.Dot, pārdot, parasti ar viltu (ko mazvērtīgu, nederīgu).
Piemēri«..arī tautietis nedrīkst sliktu preci smērēt. Man vienalga, vai siļķe ir tautiska, ja tikai tā laba.»
- «..arī tautietis nedrīkst sliktu preci smērēt. Man vienalga, vai siļķe ir tautiska, ja tikai tā laba.»
Avoti: 7-2. sējums