sprakstēt
sprakstēt parasti 3. pers., sprakst, pag. sprakstēja; intrans.
Radīt īslaicīgu, asu, paklusu troksni (piemēram, par ko degošu, sprāgstošu, lūstošu). Atskanēt šādam troksnim. Sprakšķēt.
PiemēriMazā laukumiņa vidū jau sprakstēja ugunskurs, un debesīs kāpa smaržīgi dūmi.
- Mazā laukumiņa vidū jau sprakstēja ugunskurs, un debesīs kāpa smaržīgi dūmi.
- ..sprakšķēdami lidoja degošie vīšķi,.. trāpīdami krustnešiem, atsizdamies, noveļoties pie kājām un sprakstoši turpinot liesmot.
- Šāvieni sprakstēja visās malās.
- Sniegs zem filčiem īgni sprakstēja.
- pārn. ..klausulē sprakstēja skarba sievietes balss, kas, dzirdams, bija radusi izrīkot.
- pārn. Atverot durvis, es nokļuvu vestibilā. Te dūca, sanēja, sprakstēja un dzirksteļoja skolēnu pūlis. Skraidīja, grūda ar pleciem..
Avoti: 7-2. sējums