sprakstēt
sprakstēt parasti 3. pers., sprakst, pag. sprakstēja; intrans.
Radīt īslaicīgu, asu, paklusu troksni (piemēram, par ko degošu, sprāgstošu, lūstošu). Atskanēt šādam troksnim. Sprakšķēt.
PiemēriMazā laukumiņa vidū jau sprakstēja ugunskurs, un debesīs kāpa smaržīgi dūmi.
Avoti: 7-2. sējums