starpā
starpā apst.
1.Tā, ka ko šķir, norobežo (atrasties, novietoties, norisināties).
Piemēri«Uz redzēšanos!» aizbraucēji atmāja pretim. Bet starpā bija apputējis, norasojis logs, un viņi nesadzirdējās.
- «Uz redzēšanos!» aizbraucēji atmāja pretim. Bet starpā bija apputējis, norasojis logs, un viņi nesadzirdējās.
- Jūra no ezera būtu saskatāma, ja starpā nepaceltos pilsēta.
- Šķiet - kāds milzis ar šķērēm pārgriezis 1700 kilometru garo zemes strēmeli uz pusēm, starpā izveidodams 25 kilometrus plato Kuka šaurumu.
2.Tā, ka traucē, pārtrauc (darbību, norisi u. tml.).
Piemēri«Tā?» Ciemīte iemeta starpā, un jūrniekam, likās, nojuka domu pavediens, jo viņš apklusa.
- «Tā?» Ciemīte iemeta starpā, un jūrniekam, likās, nojuka domu pavediens, jo viņš apklusa.
- «Viens mani saķer aiz rīkles un sāk žņaugt.» - «Nu gan tu melo! Pirmīt tu teici, ka aiz rokas,» nenocietās Ilze. - «Tu nejaucies starpā,» pārējie viņu apsauca.
- «Lai nu, lai nu, Birkenbaum,» Grīntāls mierināja un stājās starpā. «Gan visu izdalīsim ar labu.»
- Šoreiz nekāds ķīviņš neiznāca, Kārkliene metās starpā.
Stabili vārdu savienojumiIesisties starpā (arī vidū). Krist starpā (arī vidū). Sisties (arī lēkt) starpā (arī vidū).
- Iesisties starpā (arī vidū)sar. — Negaidīti, pēkšņi ko pārtraukt (ar savu runu, darbību u. tml.).
- Krist starpā (arī vidū)sar. — Sākt runāt, pārtraucot, citu runātāju.
- Sisties (arī lēkt) starpā (arī vidū) — sar. Censties ko pārtraukt (ar savu runu, darbību u. tml.).
Avoti: 7-2. sējums