sturmēt
sturmēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; novec.
1.Uzbrukt (kādam objektam) bruņotā cīņā.
PiemēriPirmā vācu aizsardzības līnija ir pārrauta, strēlnieki sturme otro.
1.1.pārn. Censties (parasti ar spēku) iekļūt (kur) — par vairākiem, daudziem.
PiemēriJauni spekulantu bari sturme vilcienu... Atspiezdami sargus, kliegdami, lādēdamies sabrūk vagonos.
Avoti: 7-2. sējums