urdīties
urdīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Vairākkārt traucēt, ietekmēt kādu, parasti, neatlaidīgi, arī uzmācīgi runājot.
PiemēriViņš jaucās visās saimniecības lietās, sievieši neprata tīri slaukt, Laints urdījās un rūca apkārt kā dižais dundurs.
- Viņš jaucās visās saimniecības lietās, sievieši neprata tīri slaukt, Laints urdījās un rūca apkārt kā dižais dundurs.
- ..vedis uz Limbažiem, uz «Daiļradi», sievas adītos cimdus. Un tur atkal urdījušies: «Vai tad jūs pats arī nevarat ko iztaisīt?»
2.parasti 3. pers. Vairākkārt, ilgstoši izraisīt nemieru, neatlaidīgi nodarbināt (piemēram, par domu, jautājumu).
PiemēriNeatlaidīga durstoša doma urdījās smadzenēs: vai tas te arī pirmiņ nebij aiz aizslēgtām durvīm?.. Varbūt noklausījies viņu ar Slokas kundzi...
- Neatlaidīga durstoša doma urdījās smadzenēs: vai tas te arī pirmiņ nebij aiz aizslēgtām durvīm?.. Varbūt noklausījies viņu ar Slokas kundzi...
- Galvā gan urdās doma, ka būtu jāiet atpakaļ, jākļūst par Tipaiņu saimnieci. Varētu ņemt māti un Miku pie sevis.
2.1.Būt neatslābstošam, uzmācīgam (par psihisku stāvokli).
PiemēriTumšs nemiers urdījās krūtīs. Sirds sitās kā bailēs.
- Tumšs nemiers urdījās krūtīs. Sirds sitās kā bailēs.
- ..sirdī urdījās greizsirdība uz Kārli.
- Jaunie bija dulli, viņos pulsēja turpinājums, urdījās vēlēšanās sevi izteikt, pierādīt.
3.Bakstīties, intensīvi bikstīt. Rakņāties, rušināties.
PiemēriKāds līkāt sāk pie ugunskura Un urdās nikns, - kā sārta bura Aug dzirkšu šalts..
- Kāds līkāt sāk pie ugunskura Un urdās nikns, - kā sārta bura Aug dzirkšu šalts..
- pārn. Viņš urdījās domās.
Avoti: 8. sējums