urdīties
urdīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Vairākkārt traucēt, ietekmēt kādu, parasti, neatlaidīgi, arī uzmācīgi runājot.
PiemēriViņš jaucās visās saimniecības lietās, sievieši neprata tīri slaukt, Laints urdījās un rūca apkārt kā dižais dundurs.
2.parasti 3. pers. Vairākkārt, ilgstoši izraisīt nemieru, neatlaidīgi nodarbināt (piemēram, par domu, jautājumu).
PiemēriNeatlaidīga durstoša doma urdījās smadzenēs: vai tas te arī pirmiņ nebij aiz aizslēgtām durvīm?.. Varbūt noklausījies viņu ar Slokas kundzi...
2.1.Būt neatslābstošam, uzmācīgam (par psihisku stāvokli).
PiemēriTumšs nemiers urdījās krūtīs. Sirds sitās kā bailēs.
3.Bakstīties, intensīvi bikstīt. Rakņāties, rušināties.
PiemēriKāds līkāt sāk pie ugunskura Un urdās nikns, - kā sārta bura Aug dzirkšu šalts..
Avoti: 8. sējums