urķēties
urķēties -ējos, -ējies, -ējas, pag. -ējos; reti
1.Ilgstoši, intensīvi urķēt. Rušināties, rakņāties (parasti zemē).
Piemēri..uzraugs.. pieliecas un pa nelielo plīsumu iebāž pirkstu sēdeklī, brīdi urķējas.., tad priecīgi iesaucas: «Rokā ir!»
- ..uzraugs.. pieliecas un pa nelielo plīsumu iebāž pirkstu sēdeklī, brīdi urķējas.., tad priecīgi iesaucas: «Rokā ir!»
- Stasis droši vien urķēsies pa upīti un meklēs vēžus.
- Barības meklējumos urķējoties pa dūņām, līnim ievainojumā iekļūs infekcija..
- Deviņpadsmitajā gadā viens otrs rubenietis aizgājis.. partizānos, bet vairums urķējušies savā nabadzīgajā zemītē, neko no politikas nesaprazdami.
2.sar. Iedziļinoties, pētījot censties noskaidrot. Arī urbties3.
PiemēriMamma arī ir laba, tikai par daudz urķējas manās skolas lietās un prasa atskaiti par katru soli.
- Mamma arī ir laba, tikai par daudz urķējas manās skolas lietās un prasa atskaiti par katru soli.
- ..caurām diennaktīm urķējoties pa grāmatām.
- No laimes skurbis es, Ka drošs uz kājām turos, Ka mākslas apcirkņos Vēl urķējos un būros..
Stabili vārdu savienojumiUrķēties pakaļ.
- Urķēties pakaļ — sar. Censties noskaidrot.
Avoti: 8. sējums