uzķert
uzķert -ķeru, -ķer, -ķer, pag. -ķēru; trans.
1.Strauji satvert, notvert (ko krītošu, mestu u. tml.).
PiemēriUzķert ar raketi tenisa bumbiņu.
- Uzķert ar raketi tenisa bumbiņu.
- Suns uzķer mesto maizi gaisā.
- No kūtsaugšas pa redeļu kāpnēm.. kāpa jauna dāma garos pludmales brunčos, viņas tikpat jaunais vīrs stāvēja apakšā, gatavs uzķert, un nebūtu arī brīnums, ja viņa sapītos svārkā un kristu..
- Viņš atrāva vaļā rūti un izgrūda laukā roku, lai kādas no planējošām pārslām uzķertu plaukstā..
- Anniņa svieda man ar vecu burtnīcu. Es to uzķēru..
- pārn. Bāli sila pulkstenīši, Kas zem eglēm klusi sapņo, Uzķer tālu zvaigžņu starus, Ver kā mēles savos zvanos.
2.Ar maņu orgāniem uztvert.
PiemēriNesadzirdēju un nesapratu visas viņu valodas, uzķēru tikai pāris vārdus: brīvība, taisnība.
- Nesadzirdēju un nesapratu visas viņu valodas, uzķēru tikai pāris vārdus: brīvība, taisnība.
- Vismazāko troksnīti viņš uzķer un atšķir nejēdzīgā kņadā.
- Eleonora gan pāris reižu uzķēra sava vīra skatienu, bet par to viņa daudz neuztraucās.
2.1.Aptvert, izprast (parādību, domu u. tml.).
Piemēri«Cittautu lugas iestudējot, vienmēr daudz jānoņemas, kamēr uzķer to, ko sauc par nacionālo kolorītu.»
- «Cittautu lugas iestudējot, vienmēr daudz jānoņemas, kamēr uzķer to, ko sauc par nacionālo kolorītu.»
- Un tēvocis noliecās pār motoru. «Kaut nu izdotos [iedarbināt motoru]! Kaut tēvocis uzķertu īsto vietu!» Ģirts domāja..
Avoti: 8. sējums