uzkūsāt
uzkūsāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju
uzkūsot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.; retāk
1.parasti 3. pers. Kūsājot uzvirzīties augšā (kur, līdz kurienei u. tml.) — par šķidrumu. Būt tādam, kur kas kūsājot uzvirzās augšā (kur, līdz kurienei u. tml.) — par trauku.
PiemēriVāroties piens ātri uzkūsā.
2.Ar savu izturēšanos spēji sākt, parasti spēcīgi, paust jūtas, gribu, enerģiju (par cilvēku).
PiemēriViņš uzkūsāja tik pēkšņi, ka es gluži satrūkos. To manīdams, jauneklis atkal sašļuka un atkal dvesa kā aizkusis, kā atvainodamies: «Esmu drusku nervozs, jūs zināt.»
2.1.Iesākt strauji, spraigi risināties (par notikumiem, norisēm). Īsu brīdi strauji, spraigi risināties.
PiemēriBļaušana un kņada «parkā» brīžiem vēl uzkūsāja, bet tad sāka noplakt.
2.2.Spēji izraisīties (par psihisku stāvokli). Īsu brīdi, parasti spēcīgi, izpausties.
PiemēriCilvēku izskats mainījās, varēja redzēt, kad uzkūsā dusmas, kad citā reizē vaigā atplaukst gaišs prieks.
Avoti: 8. sējums