Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
uzklausīt
-u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Klausīties un pabeigt klausīties (runātāju), parasti uzmanīgi, cenšoties uztvert, saprast.
PiemēriUzklausīt tēvu un māti.
1.1.Klausīties un pabeigt klausīties (ko runātu), parasti uzmanīgi, cenšoties uztvert, saprast.
PiemēriUzklausīt pedagogu domas.
1.2.pārn. Uztvert un izprast (piemēram, daiļdarbā).
PiemēriAspazija citu pēc cita liriskajai varonei liek uzklausīt dzīves aicinājumus.
Avoti: