uzklausīt

uzklausīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.

1.Klausīties un pabeigt klausīties (runātāju), parasti uzmanīgi, cenšoties uztvert, saprast.

PiemēriUzklausīt tēvu un māti.

Uzklausīt tēvu un māti.
Uzklausīt priekšnieku.
Uzklausīt kalpotāju.
..visai reti cilvēkam piemīt spēja uzklausīt runātāju, atbildēt uz viņa jautājumiem, modināt jaunus jautājumus.
Redaktors ir nevaļīgs - šodien tāda kārtu kārtām aizņemta diena. Bet Pumpuru viņš ar mieru uzklausīt katrā laikā.
Mārtiņš: Labi, tad mazliet uzklausiet arī mani! Jūsu prasības es atzīstu par pamatotām.

1.1.Klausīties un pabeigt klausīties (ko runātu), parasti uzmanīgi, cenšoties uztvert, saprast.

PiemēriUzklausīt pedagogu domas.

Uzklausīt pedagogu domas.
Uzklausīt ārsta norādījumus.
Uzklausīt strādnieka lūgumu.
Uzklausīt negribīgi mātes pārmetumus.
Uksens: Ja jūs gribētu uzklausīt labu padomu, tad es jums teiktu: jel sargieties no tā, kas melo!
Ģirts: Ķēvieša kungs. Mēs labprāt uzklausīsim jūsu lietišķos aizrādījumus.
Kur citur ziņas no visas pasaules uzzināsi, ja ne krogā? Un tā tu iedzer alu un uzklausi jaunumus, un, mājās pārnākušam, tev ir ko citiem pastāstīt.

1.2.pārn. Uztvert un izprast (piemēram, daiļdarbā).

PiemēriAspazija citu pēc cita liriskajai varonei liek uzklausīt dzīves aicinājumus.

Avoti: 8. sējums