uzmākties
uzmākties -mācos, -mācies, -mācas, pag. -mācos; reti
1.Neatlaidīgi, netaktiski vērsties pie kāda, prasot, lūdzot, piedāvājot u. tml.
PiemēriUzmākties ar jautājumiem.
1.1.Draudīgi, naidīgi tuvoties, arī uzbrukt (kādam), parasti, lai piespiestu (to) atkāpties.
PiemēriVarenu rungu atvāzis, garš puisis uzmācās Strautiņam.
1.2.Ilgāku laiku uzturēties cilvēku vai dzīvnieku tuvumā, izraisot nepatiku, arī agresīvi izturēties pret cilvēkiem vai dzīvniekiem (par dzīvniekiem).
PiemēriBadīgais auns, kas bez mitas uzmācies visiem, izrādās, ir bailīgs..
1.3.pārn. Nevēlami izplatīties, iznīcinot (ko citu), traucējot (kam citam) — par parādībām dabā.
PiemēriAuksts putenis. Baltais tuksnesis uzmācas visam dzīvajam, grib to izdeldēt.
1.4.pārn. Nenovēršami tuvoties, iestāties (piemēram, par laikposmu, kādiem apstākļiem).
Piemēri..liekas, ka šie jaunekļi dziedādami cīnās pret tumsu, kas pamazām uzmācas no visām pusēm, spiežas logā, iezogas istabā..
1.5.pārn. Vairākkārt izraisoties, ilgstoši pastāvot, parasti nevēlami, ietekmēt (par psihisku vai fizioloģisku stāvokli, domām u. tml.).
PiemēriBērnam uzmācās bailes.
Avoti: 8. sējums