uzplaiksnīt
uzplaiksnīt parasti 3. pers., -ī, pag. -īja; intrans.
1.Iesākt plaiksnīt (par gaismas avotu, tā gaismu, ugunīm). Īsu brīdi, parasti spēcīgi, plaiksnīt. Uzplaiksnīties.
PiemēriDūmi kļuva aizvien biezāki un biezāki. Uzplaiksnīja iesārtas liesmu mēles, un uguns gluži neticamā ātrumā virzījās uz priekšu..
1.1.pārn. Iesākt spilgti spīdēt (par acīm, skatienu). Īsu brīdi, parasti, kam spēcīgi izpaužoties, spilgti spīdēt.
PiemēriUzplaiksnī izbrīnīts skatiens aiz uztrauktā plaksta..
1.2.pārn. Īsu brīdi spēji, spilgti izpausties (acīs, sejā) — par jūtām, pārdzīvojumu.
PiemēriPlatas, izbrīna un itin kā klusu baiļu pilnas acis, kurās strauji uzplaiksnīja interese un ziņkārība..
1.3.pārn. Pēkšņi rasties, izveidoties (apziņā, atmiņā) — parasti par domām.
Piemēri«Eh, kad vienreiz varēs izgulēties?» šāda doma uzplaiksni ne vienā vien galvā.
Avoti: 8. sējums