uzplaiksnīties
uzplaiksnīties parasti 3. pers., -ās, pag. -ījās; refl.
1.Iesākt plaiksnīties, īsu brīdi, parasti spēcīgi, plaiksnīties. Uzplaiksnīt.
PiemēriUzplaiksnās zibens.
1.1.pārn. Iesākt spilgti spīdēt (par acīm, skatienu). Īsu brīdi, parasti, kam spēcīgi izpaužoties, spilgti spīdēt.
1.2.pārn. Īsu brīdi spēji, spilgti izpausties (acīs, sejā) — par jūtām, pārdzīvojumu.
PiemēriViņa pagriež pret mums savu seju, tajā uzplaiksnās izbīlis un kauns.
1.3.pārn. Pēkšņi rasties, izveidoties (apziņā, atmiņā) — parasti par domām.
PiemēriApziņā uzplaiksnās brīnišķa doma.
Avoti: 8. sējums