uzplaiksnīties
uzplaiksnīties parasti 3. pers., -ās, pag. -ījās; refl.
1.Iesākt plaiksnīties, īsu brīdi, parasti spēcīgi, plaiksnīties. Uzplaiksnīt.
PiemēriUzplaiksnās zibens.
- Uzplaiksnās zibens.
- ..vēl tikai dažas liesmu mēles uzplaiksnījās starp metāla daļām..
- Naktī tīreļa tālajā malā uzplaiksnījās sārti ruda blāzma kā saullēkts pirms vējainas dienas.
1.1.pārn. Iesākt spilgti spīdēt (par acīm, skatienu). Īsu brīdi, parasti, kam spēcīgi izpaužoties, spilgti spīdēt.
1.2.pārn. Īsu brīdi spēji, spilgti izpausties (acīs, sejā) – par jūtām, pārdzīvojumu.
PiemēriViņa pagriež pret mums savu seju, tajā uzplaiksnās izbīlis un kauns.
- Viņa pagriež pret mums savu seju, tajā uzplaiksnās izbīlis un kauns.
1.3.pārn. Pēkšņi rasties, izveidoties (apziņā, atmiņā) – parasti par domām.
PiemēriApziņā uzplaiksnās brīnišķa doma.
- Apziņā uzplaiksnās brīnišķa doma.
- Manā atmiņā uzplaiksnījās senais notikums.
Avoti: 8. sējums