vārgulīgs
vārgulīgs -ais; s. -a, -ā
vārgulīgi apst.
1.Tāds, kas vārguļo (1), arī, parasti samērā, vārgs1.
PiemēriVārgulīgs bērns.
- Vārgulīgs bērns.
- Vārgulīgs krūms.
- Šķita, no savas pārpilnās veselības viņš [ārsts] it devīgu roku varētu dalīties ar saviem vārgulīgajiem pacientiem..
2.Samērā vārgs2.
PiemēriJauns režisors iestudē vārgulīgu un haotisku izrādi.
- Jauns režisors iestudē vārgulīgu un haotisku izrādi.
- Taisījos to [gleznu] ielogot un nosūtīt viņai. Bet vispirms parādīju savam draugam.. Viņš pateica, ka tas esot vārgulīgs diletanta darbs.
Avoti: 8. sējums