vienmuļīgs
vienmuļīgs -ais; s. -a, -ā
vienmuļīgi apst.
1.Tāds, kas atkārtojas vienveidīgi. Monotons (1). Vienmuļš. Vienmulīgs.
PiemēriVarbūt no ilga vienmuļīga darba tai [mātei] prāts bij kļuvis mazliet aprobežots.
1.1.Vienveidīgs (par skaņu).
Piemēri..vienmuļīgi gurdi skanēja ūdenslāses, krizdamas lejup no pils jumta lāstekām.
1.2.Tāds, kurā ir maz kontrastu, dažādības. Tāds, kurā ir nepietiekami dažādoti izteiksmes līdzekļi, tēlošanas paņēmieni.
PiemēriPa zāli vienmuļīgi zaļo Tik gundegas un smilgas trīs..
Avoti: 8. sējums