vienmulīgs
vienmulīgs -ais; s. -a, -ā
vienmulīgi apst.
1.Tāds, kas atkārtojas vienveidīgi. Monotons (1). Vienmuļš. Vienmuļīgs.
PiemēriSmagas stundas tās bija Vairiņai, ilgas bezmiega naktis, dienas vilkās kā kroplīgas ēnas no nepazītas, nezināmas valstības - smagas, vienmulīgas, bezcerīgas.
1.1.Vienveidīgs (par skaņu).
PiemēriSienas pulkstenis tikšķēja vienmulīgi.
1.2.Tāds, kurā ir maz kontrastu, dažādības. Tāds, kurā ir nepietiekami dažādoti izteiksmes līdzekļi, tēlošanas paņēmieni.
PiemēriApvidus kādu sešdesmit vai septiņdesmit jūdžu garā Zambezi posmā bija visai vienmulīgs. Abos krastos pletās neapdzīvoti līdzenumi ar retiem kokiem.
Avoti: 8. sējums