vienmuļīgs
vienmuļīgs -ais; s. -a, -ā
vienmuļīgi apst.
1.Tāds, kas atkārtojas vienveidīgi. Monotons (1). Vienmuļš. Vienmulīgs.
PiemēriVarbūt no ilga vienmuļīga darba tai [mātei] prāts bij kļuvis mazliet aprobežots.
- Varbūt no ilga vienmuļīga darba tai [mātei] prāts bij kļuvis mazliet aprobežots.
- ..pret pievakari sāk mākties un līt - līst lēns un vienmuļīgs lietus no garlaicīgi pelēkām debesīm.
1.1.Vienveidīgs (par skaņu).
Piemēri..vienmuļīgi gurdi skanēja ūdenslāses, krizdamas lejup no pils jumta lāstekām.
- ..vienmuļīgi gurdi skanēja ūdenslāses, krizdamas lejup no pils jumta lāstekām.
- Tad piepeši jūs dzirdat kādu vienmuļīgu skaņu, kas ir daudz smalkāka nekā dzirnu rūkšana.
- Vienmuļīgi ierējās un pieklusa suns.
- Skrien melnis... Vienmuļīgi tinkš lokā pakārts zvans..
1.2.Tāds, kurā ir maz kontrastu, dažādības. Tāds, kurā ir nepietiekami dažādoti izteiksmes līdzekļi, tēlošanas paņēmieni.
PiemēriPa zāli vienmuļīgi zaļo Tik gundegas un smilgas trīs..
- Pa zāli vienmuļīgi zaļo Tik gundegas un smilgas trīs..
- Es lūdzu, runāsim par spēka pilniem mežiem, Te klajumā ir viss tik vienmuļīgs un palss.
Avoti: 8. sējums