vienpatnība
vienpatnība -as, s.; parasti vsk.
Stāvoklis, kad (kāds, kas) nav saistīts vai ir vāji saistīts ar ko citu, pagasti līdzīgu, arī stāvoklis, kad (kāds) dzīvo, darbojas viens pats. Vienpatība.
PiemēriVarbūt laulības svarīgākā īpatnība ir tā, ka tā cilvēku atradina no vienpatnības, savā ziņā arī no egoisma.
- Varbūt laulības svarīgākā īpatnība ir tā, ka tā cilvēku atradina no vienpatnības, savā ziņā arī no egoisma.
- Bet es biju viens, un man bija jāiztiek pašam ar sevi. Vienpatnība rosināja iztēli.
- Vai sacītais nozīmētu rakstnieka vienpatnību, pat vientulību?
Avoti: 8. sējums