vientulīgs
vientulīgs -ais; s. -a, -ā
vientulīgi apst.
1.Tāds, kas dzīvo, darbojas viens pats, atšķirts no citiem. Arī vientuļš1.
PiemēriVientulīgs, jauns cilvēks, kas savā mazpilsētā labo jumtus, ir bārenis. Ne radu, ne īstu draugu.
- Vientulīgs, jauns cilvēks, kas savā mazpilsētā labo jumtus, ir bārenis. Ne radu, ne īstu draugu.
- Sākumā viņus drusku bija reibinājusi doma, ka, kamēr citi vientulīgi apcerēja savas bēdas un smeldzīgi uzdzēra draugam, kas nenāca, ..viņi paši šeit bija abi kopā, un tas viņiem piešķīra kādu izcilu atsevišķumu.
1.1.Tāds, kam raksturīga atstātības, pamestības izjūta (parasti par emocionālu stāvokli).
PiemēriLongins: Tev ir liela ģimene, un tomēr tu jūties vientulīgi un atnāci šurpu - pie manis.
- Longins: Tev ir liela ģimene, un tomēr tu jūties vientulīgi un atnāci šurpu - pie manis.
2.Tāds, kur nav rosmes, dzīvības, arī tāds, kas izraisa atšķirtības, pamestības izjūtu.
PiemēriSveša, vientulīga pilsēta.
- Sveša, vientulīga pilsēta.
- Dārzs, kas vasaru bij pilns sīku un rupju putnu balsu, tagad bija palicis kluss un vientulīgs, un vienīgais tanī dzirdamais troksnis bij dzeņa vienmuļīgie sitieni lielajā bumbierē.
- Reizēm kāda zvaigzne pēkšņi pārstāja spīdēt tālajās, vientulīgajās debesīs, uzliesmoja spožāk un krita.
- Mirst māja vientulīga, pamestības zemē grimstot..
Avoti: 8. sējums