viļāt
viļāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Grozīt, virpināt, arī grozot spaidīt. Arī vārtīt1.
PiemēriMeitene izklaidīgi vērās logā un, kā šķita, tikpat izklaidīgi viļāja ābolu pa sauju.
- Meitene izklaidīgi vērās logā un, kā šķita, tikpat izklaidīgi viļāja ābolu pa sauju.
- Ulda jau sen bija beigusi brokastot. Arī Ardis viļāja pa galdu maizes lodīti.
- ..māmiņa cep baltmaizi. Tik aši zib viņas rokas, viļājot mīksto mīklas piku, no kuras izveidojas vai nu apaļa maizīte, vai garens pīrāgs.
- Savā midzenī Rolfs [suns] ar kaķēniem spēlējās... Viņš bija tik laimīgs, viļāja kaķēnus kā ķiļķenus..
1.1.Košļājot grozīt (pa muti).
PiemēriBet viņš tikām viļāja drupatu mutē, kamēr tā siekalās atmirka mīksta un tika norijama.
- Bet viņš tikām viļāja drupatu mutē, kamēr tā siekalās atmirka mīksta un tika norijama.
- ..ēst viņai negribējās. Viņa viļāja kumosu pa muti un nespēja norīt.
- Es skatījos, kā viņa košļāja kumosu, ilgi viļāja pa muti un beidzot ar tādu kā piespiešanos norija.
1.2.pārn.; sar. Ar grūtībām, neskaidri teikt, runāt (ko).
PiemēriSirmais tik neskaidri viļāja vārdus, ka atstatāk sēdošie nekā nevarēja saprast.
- Sirmais tik neskaidri viļāja vārdus, ka atstatāk sēdošie nekā nevarēja saprast.
Avoti: 8. sējums