vīle2
vīle [vìle] -es, dsk. ģen. -ļu, s.
1.Šūtu materiālu (parasti auduma, ādas) savienojuma vieta. Arī šuve.
PiemēriKrekla vīle.
1.1.Secīgu dūrienu virkne, arī šujot izveidota, piemēram, līnija, svītra (kā) savienošanai, apdarei, rotāšanai u. tml.
PiemēriViņas garie brunči slaucīja grīdu, to vīle vietām bija atrisuši, jo viņai nepatika lāpīšana..
Stabili vārdu savienojumiCaurā vīle.
1.2.Šuve2.
PiemēriTā.. bija cinkota slaucene ar snīpi vienā sānā un rūsas punktiņiem skārda salaiduma vīlē.
2.Lokot, gludinot u. tml. izveidots svītrveida izcilnis, ieloce (apģērbā, audumā).
PiemēriDzeltenīgajā linu drānā stīvi izcēlās taisnās locījumu vīles, jo galdauts trīs gadus.. bija gulējis.. skapī.
3.Svītrveida uztūkums, ievainojums u. tml., kas radies, parasti, sitiena rezultātā, arī svītrveida rēta, arī grumba, rieva (ādā).
Piemēri«Labu mācību dabūja!» priecājās Strautiņš.. «Turpmāk, ja viņš [kūts dedzinātājs] ko sāk, atgādini tikai šo pērienu, tūliņ apklusīs. Es pa niekam roku vis nevicināju. Muguras vidū vajag būt vīlēm kā mezgliem.»
3.1.Svītrveida audu bojājums (augiem).
PiemēriBaltā rūsa. Ierosina sēne.. Uz lapām, stublājiem un ziedu sastātiem baltas, cietas, spīdīgas vīles.
4.pareti Samērā šaura taisnvirziena josla, ko veido svītrveida objekts apvidū, vidē.
PiemēriMēness aiz mākoņiem uzlēcis. Lauku ceļu vīles labi saskatāmas.
Stabili vārdu savienojumiIzmirkt (arī samirkt, būt slapjam) līdz pēdējai vīlei. Samērcēt (arī izmērcēt) līdz pēdējai vīlei.
Avoti: 8. sējums