šņākoņa
šņākoņa -as, s.; parasti vsk.
1.Ilgstošu nepārtrauktu trokšņu kopums → šņākt1.
PiemēriIlgi viņš, ar lielu šņākoņu, vilka dvašu pa muti iekšā un pūta pa degunu ārā..
- Ilgi viņš, ar lielu šņākoņu, vilka dvašu pa muti iekšā un pūta pa degunu ārā..
- Melni paslējās un tad izstiepās,.. braucējs nepaguva neko saskatīt, viņš pats bij.. tajā niknajā šņākoņā un putu sprauslās..
- Pēkšņi viņš izdzirda šņākoņu drausmu - Izšāva čūska mēli kā iesmu.
2.Ilgstošu nepārtrauktu trokšņu kopums → šņākt2.
PiemēriVēja šņākoņa.
- Vēja šņākoņa.
- Pērkona dimdi kļuva it kā tālāki un dobjāki... varbūt vētras auri un viļņu šņākoņa stiprāka.
- Viņa iededz primusu. Uguns šņākoņa padzen virtuves klusumu.
- Pa [vulkāna] spraugām ar griezīgu šņākoņu un svilpšanu šāvās ārā karstas tvaika strūklas.
3.Ilgstošu nepārtrauktu trokšņu kopums → šņākt3.
PiemēriPlēšu šņākoņa.
- Plēšu šņākoņa.
- Automobiļu šņākoņa jau patālu dzirdama uz parka ceļa..
- ..kad pievēra acis un cītīgāk ieklausījās ēzes šņākoņā, tad likās, ka tur pamostas vēji..
- Radiotelefonā.. cauri šņākoņai varēja sadzirdēt tālu kuģu sarunas..
Avoti: 7-2. sējums