šņakstēt
šņakstēt parasti 3. pers., šņakst, pag. šņakstēja; intrans.
1.Radīt īslaicīgu, paskarbu troksni (piemēram, par ko cietu, kas strauji saskaras ar ko vai tiek strauji smalcināts). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriŠķēres šņakst.
- Šķēres šņakst.
- Ai? kārkliem vienmuļīgi šņakstēja pļāvēju izkaptis..
- ..asā lāpsta šņakstot pārdūra cūkpieneņu saknes..
- Zem lāpstas dūrieniem šņakst taukā Jaunskaldu dārza zeme.
1.1.Radīt paskarbu troksni, ēdot (parasti ko cietu, arī sulīgu). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriEda tā, ka likās, ēšana būtu vienīgā interese un uzdevums: steidzīgi, šņakstoši, rijīgi, izbadējuši, izsalkuši.
- Eda tā, ka likās, ēšana būtu vienīgā interese un uzdevums: steidzīgi, šņakstoši, rijīgi, izbadējuši, izsalkuši.
- Apetīte patiešām bija apskaužama, un, lai gan ciemiņi sākumā kautrējās, taču, mājasmātes pamudināti,.. ēda, ka šņakstēja vien..
- Zosis ēda pa miežiem, ka šņakstēja vien.
Avoti: 7-2. sējums