šņaukāt
šņaukāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju
1.trans. Vairākkārt šņaukt1. Šņaukāties (1).
PiemēriViņam bija paradums vienmēr šņaukāt degunu un ar pirkstiem braucīt nāsis uz leju, lai gan tur nebija nekā šņaucama.
2.intrans. Vairākkārt skali ieelpot, izelpot caur degunu (parasti, ja ir iesnas). Šņaukāties (2).
PiemēriŠoreiz es dabūju no meistara tādu vēju, ka pat mans deguns ne par šo, ne par to sāk šņaukāt.
2.1.Izelpā vai ieelpā radīt raksturīgu troksni (par dzīvniekiem).
PiemēriEzis šņaukā.
3.intrans.; sar. Raukt degunu, viebties, arī skaļi elpot (aiz dusmām, nepatikas, satraukuma u. tml.). Šņaukāties (3).
PiemēriŠņaukādama.. internāta pārzine izcilāja meitenes veļas saini..
Avoti: 7-2. sējums