šņaucams
šņaucams -ais; s. -a; -ā
1.Divd. → šņaukt.
2.parasti ar not. galotni. Tāds, kas ir paredzēts ievadīšanai caur deguna gļotādu, parasti ieelpā (par pulverveida vielu, parasti tabaku).
PiemēriŠņaucamais pulveris.
3.lietv. nozīmē: šņaucamais, -ā, v.; sar. Deguns.
Piemēri«Re, kā dabūja, nu ir šņaucamais plakans,» viņš skaļi čukstēja.
Avoti: 7-2. sējums