šņaukt
šņaukt šņaucu, šņauc, šņauc, pag. šņaucu; trans.
1.Spēcīgā izelpā virzīt ārā no deguna (piemēram, izdalījumus, netīrumus).
PiemēriOzoliņš.. izrāva mutautiņu un ilgi šņauca degunu.
2.Spēcīgā ieelpā virzīt degunā (parasti pulverveida vielu).
PiemēriŠņaukt zāļu pulveri.
Avoti: 7-2. sējums