šņaukt
šņaukt šņaucu, šņauc, šņauc, pag. šņaucu; trans.
1.Spēcīgā izelpā virzīt ārā no deguna (piemēram, izdalījumus, netīrumus).
PiemēriOzoliņš.. izrāva mutautiņu un ilgi šņauca degunu.
- Ozoliņš.. izrāva mutautiņu un ilgi šņauca degunu.
- Ja ir iesnas, ieteicams šņaukt degunu pārmaiņus caur vienu un otru nāsi. Nedrīkst stipri šņaukt degunu, jo šajā gadījumā gļotas un kopā ar tām mikroorganismi pa dzirdes kanālu var viegli nonākt vidusausī, izraisot iekaisumu.
- No deguna svešķermeni var dabūt laukā, izraisot šķaudīšanos vai arī liekot bērnam šņaukt to nāsi, kurā iekļuvis svešķermenis..
2.Spēcīgā ieelpā virzīt degunā (parasti pulverveida vielu).
PiemēriŠņaukt zāļu pulveri.
- Šņaukt zāļu pulveri.
- ..Miezīts šņauca tabaku un bija paradis ieraut kairinošos putekļus tādiem straujiem rāvieniem, pie kam deguns katrreiz saliecās uz labo pusi.
- Lāgi viņa vairs nevarēja redzēt, tādēļ acu uzspodrināšanai šņauca tabaciņu - iešņauc, krietni izšķaudās, izslauka asaras un redzot visu daudz skaidrāk.
- Tabaku.. [peruāņi] uzskatīja par ārstniecības līdzekli un šņauca, nevis smēķēja..
Avoti: 7-2. sējums