šņaukāt
šņaukāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju
1.trans. Vairākkārt šņaukt1. Šņaukāties (1).
PiemēriViņam bija paradums vienmēr šņaukāt degunu un ar pirkstiem braucīt nāsis uz leju, lai gan tur nebija nekā šņaucama.
- Viņam bija paradums vienmēr šņaukāt degunu un ar pirkstiem braucīt nāsis uz leju, lai gan tur nebija nekā šņaucama.
2.intrans. Vairākkārt skali ieelpot, izelpot caur degunu (parasti, ja ir iesnas). Šņaukāties (2).
PiemēriŠoreiz es dabūju no meistara tādu vēju, ka pat mans deguns ne par šo, ne par to sāk šņaukāt.
- Šoreiz es dabūju no meistara tādu vēju, ka pat mans deguns ne par šo, ne par to sāk šņaukāt.
- pārn. ..Puteņi šņaukās un sakraus kupenu zārdus.
2.1.Izelpā vai ieelpā radīt raksturīgu troksni (par dzīvniekiem).
PiemēriEzis šņaukā.
- Ezis šņaukā.
- Pelēce [avs] tad šņaukāja apkārt, kārodama kādas maizes garoziņas..
- Krančelis smilkst,.. šņaukā, osta tālumu.
- ..rukšķis, cūcene, veprēns un viss bars aizaulekšo Rūdim garām šņaukādams un urkšķēdams.
3.intrans.; sar. Raukt degunu, viebties, arī skaļi elpot (aiz dusmām, nepatikas, satraukuma u. tml.). Šņaukāties (3).
PiemēriŠņaukādama.. internāta pārzine izcilāja meitenes veļas saini..
- Šņaukādama.. internāta pārzine izcilāja meitenes veļas saini..
Avoti: 7-2. sējums