aizdunēt
aizdunēt parasti 3. pers., -dun, pag. -dunēja; intrans.
1.Dunot attālināties (par dobju troksni).
PiemēriPērkons aizdun.
1.1.Par soļiem vai soļu radītu troksni.
PiemēriMēs skatāmies, ka pamazām tumsā iegrimst četri meiteņu stāvi. Mēs klausāmies, ka pamazām aizdun viņu soļi.
1.2.Aizbraukt ar dunošu troksni (par transportlīdzekļiem).
PiemēriViļņu un priežu šalkoņai cauri es dzirdēju, kā.. cits pēc cita aizdun vilcieni.
Avoti: 1. sējums