aizdunēt
aizdunēt parasti 3. pers., -dun, pag. -dunēja; intrans.
1.Dunot attālināties (par dobju troksni).
PiemēriPērkons aizdun.
- Pērkons aizdun.
- Kara troksnis pamazām aizdunēja tālāk - te kļuva kluss, pārāk kluss.
- Vēl [partizāni] nebija nogājuši līdz mežmalai, kad spalgs grāviens satrauca nakts klusumu. Atbalss tālu aizdunēja laukos un mežā.
1.1.Par soļiem vai soļu radītu troksni.
PiemēriMēs skatāmies, ka pamazām tumsā iegrimst četri meiteņu stāvi. Mēs klausāmies, ka pamazām aizdun viņu soļi.
- Mēs skatāmies, ka pamazām tumsā iegrimst četri meiteņu stāvi. Mēs klausāmies, ka pamazām aizdun viņu soļi.
- Pa ielu garām vārtiem aizdun soļu dipoņa.
1.2.Aizbraukt ar dunošu troksni (par transportlīdzekļiem).
PiemēriViļņu un priežu šalkoņai cauri es dzirdēju, kā.. cits pēc cita aizdun vilcieni.
- Viļņu un priežu šalkoņai cauri es dzirdēju, kā.. cits pēc cita aizdun vilcieni.
- Tālu, tālu tikko dzirdami aizdunēja pēdējais tramvajs uz pilsētu.
Avoti: 1. sējums