aizkūleņot
aizkūleņot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Kūleņojot attālināties. imperf. Kūleņot prom. Kūleņojot nokļūt (kur, līdz kādai vietai, aiz kā u. tml.).
PiemēriAizkūleņot pa paklāju.
- Aizkūleņot pa paklāju.
- Kāds lādiņš neizsprāga, bet aizkūleņoja pāri ierakumam kā milzīga spēka mesta runga.
1.1.Aiziet, aizskriet (nevienādā gaitā, krītot un ceļoties).
PiemēriPār ceļu aizkūleņoja zaķis.
- Pār ceļu aizkūleņoja zaķis.
- Jančuks aizgāja uz skolu, bet mazais Rūdis pie loga vien tupēja. Cik tālu aizkūleņosi tādā sniegā ar koka tupelēm?
Avoti: 1. sējums