aizviļņot
aizviļņot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Viļņojot aizplūst (par upi, straumi u. tml.).
Piemēri..[upe] sakuļās putās, sagriezās vērpetē un šalkdama.. aizviļņoja tālāk pa gadu simtos cietajā klintī iegrauzto ceļu.
1.1.Par skaņām.
PiemēriMūzikas skaņas aizviļņo pāri parādes laukumam.
1.2.Attālināties ar viļņveida kustībām.
PiemēriCik skumja.. ir pasaule tam, kam aizgājusi Nezināmā. Viņš redz tikai viņas nodziestošo acu mirdzumu, viņas aizviļņojošo drēbju vīli..
Avoti: 1. sējums