aizvilkties
aizvilkties -velkos, -velcies, -velkas, pag. -vilkos; refl.
1.sar. Lēnā gaitā attālināties, aiziet. imperf. Vilkties prom.
PiemēriKlibs suns aizvelkas pa ceļu.
1.1.Lēnā gaitā ejot, nokļūt (kur, līdz kādai vietai, aiz kā u. tml.).
PiemēriAizvilkties no lauka uz māju.
1.2.Lēni aizritēt (par laiku, laika posmu).
PiemēriViss pavakars aizvilkās, pārmeklējot vagara un pārvaldītāja istabas.
2.parasti 3. pers. Novietoties, aizklāties (kam priekšā).
PiemēriTādas tagad gandrīz visas dienas - paspīd saule, pasilda, un atkal tai aizvelkas priekšā lieli, kamolaini mākoņi.
2.1.Tikt aizklājam, aizsegtam, pārklātam (ar ko). Pārklāties.
PiemēriViņš [putns] veras ar pārsteigtu aci.. Tad acs aizvelkas ar plānu plaksta plēvi.
3.parasti 3. pers. Sašaurināties, savilkties (piemēram, par cilpu).
PiemēriCilpa aizvilkusies.
3.1.Aizvērties, arī aizpildīties (par dažādiem atvērumiem, tukšumiem, arī brūcēm).
Piemēri..[Brīviņš] aizgāja palūkot,.. vai rudziem tukšie klani [laukumi] tomēr nav kaut cik aizvilkušies.
4.parasti 3. pers. Pārklāties (ar sniegu, ledus kārtu u. tml.).
PiemēriPievakarē vējš kauc vēl asāk un dzenā straujāk sniega grīstis. Aizvelkas ceļi..
5.parasti divd. formā: aizvilkdamies Aizelsties (par kliedzošu, raudošu cilvēku).
PiemēriZēns kratīja dūres pret tiem logiem un kliedza aizvilkdamies.
Avoti: 1. sējums