aizviļņot
aizviļņot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Viļņojot aizplūst (par upi, straumi u. tml.).
Piemēri..[upe] sakuļās putās, sagriezās vērpetē un šalkdama.. aizviļņoja tālāk pa gadu simtos cietajā klintī iegrauzto ceļu.
- ..[upe] sakuļās putās, sagriezās vērpetē un šalkdama.. aizviļņoja tālāk pa gadu simtos cietajā klintī iegrauzto ceļu.
1.1.Par skaņām.
PiemēriMūzikas skaņas aizviļņo pāri parādes laukumam.
- Mūzikas skaņas aizviļņo pāri parādes laukumam.
- Gribas.. klausīties, kā atbalsis aizviļņo pāri norām un birztalām..
1.2.Attālināties ar viļņveida kustībām.
PiemēriCik skumja.. ir pasaule tam, kam aizgājusi Nezināmā. Viņš redz tikai viņas nodziestošo acu mirdzumu, viņas aizviļņojošo drēbju vīli..
- Cik skumja.. ir pasaule tam, kam aizgājusi Nezināmā. Viņš redz tikai viņas nodziestošo acu mirdzumu, viņas aizviļņojošo drēbju vīli..
- pārn. Vasara aizviļņo - grūti un skaisti.
Avoti: 1. sējums