apsūbēt
apsūbēt parasti 3. pers., -sūb, arī -sūbē, pag. -sūbēja; intrans.
1.Pārklāties ar oksidēšanās produktu kārtu (par metāliem).
PiemēriApsūbējusi sakta.
1.1.Kļūt nespodram, pārklājoties ar pelējumu, putekļiem u. tml.
PiemēriSievas slaucīja sargu istabas un mazgāja apsūbējušos, aizkvēpušos logus.
1.2.pārn. Kļūt neaktīvam, notrulināties.
PiemēriApsūb cilvēks, pie tā aparāta vien sēdēdams.
1.3.pārn. Novecoties.
PiemēriCilvēka mūžs ir kā liela, dziļa dzelme, kurā nogrimst dienas, mēneši, gadi. Un viss pamazām apsūbē un pārklājas ar aizmirstības sūnām.
Avoti: 1. sējums