atmoda
atmoda -as, s.; parasti vsk.; poēt.
1.Sastinguma un miera stāvokļa izbeigšanās (dabā). Atmošanās.
PiemēriPavasara atmoda dabā.
- Pavasara atmoda dabā.
- Zemes atmoda pēc ziemas.
- Kad pavasaris klāt, zeme elpo atmodā un silti kūp.
- ..bet atmoda sākas, un, kausējot pelēko sniegu, tīrumos tveicīga elpo aprīļa otrā nakts.
2.Sākums aktīvai, apzinīgai darbībai.
PiemēriStrādnieku šķiras atmoda.
- Strādnieku šķiras atmoda.
- Laiks, kad «Dienas Lapa» aizsāk marksisma ideju mērķtiecīgāku ieviešanu lasītājos, jau iezīmē Latvijas darba tautas šķirisko atmodu.
- Lodes [1905. gadā] gan spēja izdzēst cilvēku dzīvības, bet nevarēja noslāpēt darba tautas atmodu taisnīgai cīņai par savu nākotni.
- Dzejolī «Rīts» J. Alunāns skata agro tautas atmodu no feodālā miega.
Avoti: 1. sējums