attaisnojums
attaisnojums -a, v.
1.Rezultāts → attaisnot1. Fakts, apstāklis, arguments, kas pierāda (kāda pārkāpuma, nodarījuma) nenozīmīgumu.
PiemēriRast attaisnojumu savai rīcībai.
2.Rezultāts → attaisnot2. Attaisnošana. Fakts, apstāklis, arguments, kas attaisno, pieļauj nesodīt vai nenosodīt, noliedz (kāda) vainu.
PiemēriAizstāvis tiesā panāca apsūdzētā attaisnojumu.
3.Tas (lakts, apstāklis), kas pieļauj (ko dalīt).
PiemēriŠādai rīcībai ir savs attaisnojums.
4.Tas (fakts, apstāklis), kas pierāda, pamato (kā) lietderīgumu, nepieciešamību, nozīmīgumu.
PiemēriViņi [cilvēki] manā nelaimē meklēja attaisnojumu savai dzīvei..
Avoti: 1. sējums