attaisnojums
attaisnojums -a, v.
1.Rezultāts → attaisnot1. Fakts, apstāklis, arguments, kas pierāda (kāda pārkāpuma, nodarījuma) nenozīmīgumu.
PiemēriRast attaisnojumu savai rīcībai.
- Rast attaisnojumu savai rīcībai.
- Es aizmirsos, laikam tādēļ, ka mana slimība smagāka. Protams, tas ir tikai izskaidrojums, bet ne attaisnojums.
- Neko viņš negrib noslēpt, nē, viņš ir patiess, nekādus attaisnojumus viņš nemeklē savai agrākajai darbībai, gluži otrādi, viņš to nosoda.
2.Rezultāts → attaisnot2. Attaisnošana. Fakts, apstāklis, arguments, kas attaisno, pieļauj nesodīt vai nenosodīt, noliedz (kāda) vainu.
PiemēriAizstāvis tiesā panāca apsūdzētā attaisnojumu.
- Aizstāvis tiesā panāca apsūdzētā attaisnojumu.
3.Tas (fakts, apstāklis), kas pieļauj (ko darīt).
PiemēriŠādai rīcībai ir savs attaisnojums.
- Šādai rīcībai ir savs attaisnojums.
- No šādas izrādes cilvēks aiziet bagātāks. Te ir uzveduma jēga, pilnīgs attaisnojums tam, kāpēc.. [luga] uzņemta repertuārā.
4.Tas (fakts, apstāklis), kas pierāda, pamato (kā) lietderīgumu, nepieciešamību, nozīmīgumu.
PiemēriViņi [cilvēki] manā nelaimē meklēja attaisnojumu savai dzīvei..
- Viņi [cilvēki] manā nelaimē meklēja attaisnojumu savai dzīvei..
- Ko viņš meklēja šajā svešajā, nepazīstamajā pasaulē [rūpnīcā]? Formālu attaisnojumu savai eksistencei?
Avoti: 1. sējums