attrāpīt
attrāpīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.; sar.
1.Pieskaroties, pieķeroties atrast, sasniegt (vajadzīgo vielu).
PiemēriVeckalacis arī lāgā nestāvēja uz kājām. Rokas gan pieķēris ratu malai, bet neparko nevarēja attrāpīt ass galu, kur atsperties.
- Veckalacis arī lāgā nestāvēja uz kājām. Rokas gan pieķēris ratu malai, bet neparko nevarēja attrāpīt ass galu, kur atsperties.
- Saimniece otrreiz pieklupa viņam [muižkungam] pie piedurknes.,. Viņš tik strauji pagriezās uz durvīm, ka saimnieces mute vairs neattrāpīja piedurkni, lūpas nočāpstēja tukšā gaisā.
1.1.pārn. Atrast, izvēlēties (vajadzīgos vārdus).
PiemēriVilnis nevarēja attrāpīt ne īsto vārdu, ne izteiksmi.
- Vilnis nevarēja attrāpīt ne īsto vārdu, ne izteiksmi.
Avoti: 1. sējums