atviļņot
atviļņot parasti 3. pers., -o, pag. -oja.
1.intrans. Viļņojot atplūst šurp. Viļņojot atplūst (kur, līdz kādai vietai u. tml.).
PiemēriTālu dzird aizskanam dziesmu, kas atviļņo pāri ezeram.
2.trans.; pareti Viļņojot atvirzīt šurp. Viļņojot atvirzīt (kur, līdz kādai vietai u. tml.).
PiemēriNo tāles liegs vējiņš atviļņoja mūžam nemierīgās jūras šalkas.
Avoti: 1. sējums