atviļņot
atviļņot parasti 3. pers., -o, pag. -oja.
1.intrans. Viļņojot atplūst šurp. Viļņojot atplūst (kur, līdz kādai vietai u. tml.).
PiemēriTālu dzird aizskanam dziesmu, kas atviļņo pāri ezeram.
- Tālu dzird aizskanam dziesmu, kas atviļņo pāri ezeram.
- pārn. Klēpjiem būs smaržu. Kamenes dūks, dienvidu vējos atviļņos rīts.
2.trans.; pareti Viļņojot atvirzīt šurp. Viļņojot atvirzīt (kur, līdz kādai vietai u. tml.).
PiemēriNo tāles liegs vējiņš atviļņoja mūžam nemierīgās jūras šalkas.
- No tāles liegs vējiņš atviļņoja mūžam nemierīgās jūras šalkas.
- Lēnos un valganos vējos atviļņo smaragda pļavas Versmainu smaržu.
Avoti: 1. sējums