braucīt
braucīt brauku, brauki, brauka, pag. braucīju; trans.
1.Berzēt (ar plaukstu, parasti kādu ķermeņa daļu).
PiemēriBraucīt sadauzīto roku.
- Braucīt sadauzīto roku.
- ..kreisā kāja bija notirpusi.. Brencis Vītols sēdēja, braucīja kāju...
- ..[Freimanis] sāka braucīt sadauzīto celi.
- Nepiekusdama viņa [māte] braucīja zem apsega manas [zēna] sausās, karstās miesas ar etiķī samērcētu drānu..
2.Aptverot (ar plaukstu vai pirkstiem), glaudīt.
PiemēriVeči staigāja pa pagalmiem, braucīja ūsas un pareģoja: šonakt sals, pamatīgi sals.
- Veči staigāja pa pagalmiem, braucīja ūsas un pareģoja: šonakt sals, pamatīgi sals.
- Garo bārdu domīgi braucīdams, Līkums sēdēja un smēķēja.
3.Vilkt, raut (ko saņemtu saujā vai pirkstos, piemēram, ogu ķekarus, lapas, ziedus).
PiemēriMeitene apsēdās uz ciņa un braucīja brūklenes.
- Meitene apsēdās uz ciņa un braucīja brūklenes.
3.1.sar. Bīdīt, grūst (piemēram, ko uzvērtu, uzdurtu).
PiemēriMāte sniedza šašliku, braucīja ar nazi no iesmiem uz šķīvjiem..
- Māte sniedza šašliku, braucīja ar nazi no iesmiem uz šķīvjiem..
Avoti: 2. sējums