brikšķināt
brikšķināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju
brikšināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.; retāk
1.Panākt, būt par cēloni, ka vairākkārt (kas) brikšķ.
PiemēriKas žagarus brikšķināja?
- Kas žagarus brikšķināja?
- Ticis pie biezāka krūma, [cilvēks] ātri apsviežas un aiziet, zarus brikšinādams.
- ..Anna dzirdēja, kā cilvēki, ledaino sniegu brikšķinādami, aizklaudzināja uz otru ceļa galu:.
1.1.intrans.
PiemēriNāc ārā, nāc ārā, Kas mežā brikšķināja! Vai bij briedis, vai bij lācis, vai nelieša tēva dēls?
- Nāc ārā, nāc ārā, Kas mežā brikšķināja! Vai bij briedis, vai bij lācis, vai nelieša tēva dēls?
- Lēni gurkstēja sniegs; sīki brikšināja kāds viegls čiekurs, no zara uz zaru krizdams.
Avoti: 2. sējums