brēciens
brēciens -a, v.; sar.
1.Skaļš, neapvaldīts kliedziens (parasti bailēs, dusmās, sāpēs).
Piemēri«Palīgā! Palīgā!» no krūtīm izlauzās brēciens.
- «Palīgā! Palīgā!» no krūtīm izlauzās brēciens.
- Aiz muguras Lazdām atskanēja sievas izmisuma brēciens: «Nezvērs, ko tu izdarīji!»
- «Kas te ir?» kāds vāciski kliedza... «Nākt ārā!» atkal atskanēja brēciens.
1.1.Skaļas (parasti bērnu) raudas.
PiemēriMute man ieplešas līdz ausīm, un es laižu vaļā briesmīgu brēcienu. Pie tam man asaras birst kā pupas.
- Mute man ieplešas līdz ausīm, un es laižu vaļā briesmīgu brēcienu. Pie tam man asaras birst kā pupas.
- ..Annele pamostas tieši no sava brēciena.
- Pa vaļā pamestām durvīm izlauzās kliedzieni, cīņas troksnis un beidzot mazu bērnu brēcieni.
1.2.Skaļš, arī ass, griezīgs (dzīvnieka) kliedziens, sauciens. Skaļa, griezīga (dzīvnieka) balss skaņa.
Piemēri..Bāl dzidrie tālumi, un, klausīdamās griezē Un pūces brēcienos, nakts pāri siliem nāk..
- ..Bāl dzidrie tālumi, un, klausīdamās griezē Un pūces brēcienos, nakts pāri siliem nāk..
- Pēk, pēk - skaļi pār kārkliem un upes līkumiem noskan meža pīles brēciens.
- Vējš, atnes man bērnu balsis, kuģu svilpes un kaiju brēcienus..
Avoti: 2. sējums