brēcināt
brēcināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Ļaut brēkt, raudāt. Panākt, ka brēc (mazi bērni).
PiemēriBrēcināt zīdaini.
- Brēcināt zīdaini.
- Kristapelim jāauklē mazais Mārcis. Cik spēdams viņš to brēcina žņaugdams un spiezdams.
1.1.sar.; niev. Panākt, ka skan, vai ļaut skanēt (parasti nepatīkamiem, griezīgiem trokšņiem, skaņām).
PiemēriIr iespēja «aizmirsties», līdz nejēdzībai brēcinot magnetofonu..
- Ir iespēja «aizmirsties», līdz nejēdzībai brēcinot magnetofonu..
Avoti: 2. sējums