burvis
burvis -vja, v.
burve -es, dsk. ģen. -vju, s.
1.Cilvēks, kam (māņticīgo uztverē) piemīt spējas pakļaut burvībai (1).
PiemēriPrincis [karalim]: Tas nekas cits nebūs bijis kā krāpnieks vai burvis; citādi viņam nebūtu bijis tik noslēpumaini jānozūd.
Stabili vārdu savienojumi
1.1.pārn. Cilvēks, kas (ar savu rīcību, izturēšanos) ļoti saista, valdzina, ietekmē. Cilvēks, kas ātri un viegli veic citiem grūti iespējamo.
PiemēriRudīte: Kā jūs šovakar spēlējāt, Ārij! - Tija: Es pat raudāju. Jūs esat īsta burve.
2.dsk. ģen.: burvju, adj. nozīmē; folkl. Tāds, kam piemīt pārdabiskas spējas, īpašības, ar ko var veikt īstenībā neiespējamo.
PiemēriBurvju gredzens.
2.1.pārn. Neparasts, ļoti iedarbīgs.
PiemēriPārliecība ir burvju spēks, brīnumvārdi,.. kas apauj cilvēkam septiņjūdžu zābakus un ļauj tam sausām kājām pāriet jūras dzelmi.
Avoti: 2. sējums