grabēt
grabēt grabu, grabi, grab, pag. grabēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt īsus, citu citam sekojošus trokšņus, piesitoties (pie kā), atsitoties (pret ko) — par cietiem, parasti nelieliem, priekšmetiem, to daļām. Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriAugstu piekrautais mantu vezums, lielākām saknēm pāri braucot, līgojās un grabēja.
Stabili vārdu savienojumiKauli (vien) grab.
1.1.Par krusu, lietu.
PiemēriLietus grab uz telts jumta.
2.vienk. Runāt ko nevajadzīgu, bezsaturīgu (parasti ilgāku laiku). Pļāpāt.
PiemēriVelti grabi, tu, puisīti.
2.1.trans.
PiemēriKo grabi niekus!
Avoti: 3. sējums